Lapas

2013/04/07

Paklājs Nr 1 - atzīšanās

Krājumos biju savākusi diezgan daudz trikotāžas T-kreklu un sērfojot internet-visumā sapratu, ka no tiem taps paklājs.

Metodes ir dažādas - tamborēšana, pīšana, šūšana, siešana, aušana un gan jau vēl kāda, ko esmu palaidusi garām. Pirmajam paklājam izvēlējos pīšanu, gribējās nedaudz atpūsties no šujmašīnas un adatas. Vislabāko aprakstu par paklāja pīšanu atradu šeit.

Sākums bija nedaudz greizs, bet kopumā visnotaļ daudzsološs. Likās, ka instrukcijas nav pārāk skaidras, bet kad ķēros pie darīšanas, tad amats rokā.





Bet turpinājumā aizgāja ne-uz-to-pusi.

No augšas izskatās gandrīz labi (piemiedzu acis uz nedaudz uzlocījušos malu kreisajā pusē) bet no sāniem - oij! Kārtīgas Pireneju kalnu grēdas :).


Nedaudz dusmojos uz sevi, ka tik ilgu laiku (kādas 12 stundas) biju pavadījusi, lai galu galā saprastu, ka šī metode šoreiz man nesanāks. Bet, veicot pāris nomierinošas meditācijas un atgādinot sev, ka mācīšanās ir labākā lieta, ko cilvēks var iegūt, pacietīgi ārdīju visu laukā. 

Šeit ir līdzīgi kā tamborējot apli, jāskatās visu laiku, lai aplis lēnā garā neveidojas par bļodu un vienlaicīgi, lai tā malas nesāktu kruzuļoties. 

Pinot paklājam vēlams atrasties uz līdzenas virsmas. Paklāju sāk pīt no centra ejot virzienā pa apli (šajā gadījumā, pa ovālu), bet jāuzmanās pagriezienos, lai pinums būtu pietiekami brīvs, kas nozīmē, ka ik pa laikam jāpin izverot auduma strēmeles cauri vienam caurumam vairākas reizes pēc kārtas.

Tā nu tiekot līdz pieklājīgam paklāja izmēram secināju, ka jāskatās cita metode. Tas gan nenozīmē, ka nekad neatgriezīšos pie šīs metodes, jo tai ir zināmas priekšrocības, salīdzinājumā ar citām. Galvenais ir treniņš.

Drīzumā par paklāju, kas izdevās tik skaisti, ka man žēl to likt lietošanā uz grīdas :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru